Emiļa Melngaiļa dzimtajā pusē Igatē var nokļūt, braucot no Rīgas pa Siguldas šoseju līdz lielajam nozarojumam pie "Sēnītes", trīsdesmitastotajā kilometrā, tālāk pāri Gaujai, garām Raganai, vecajiem Bīriņmuižas vārtiem. Tad jau tuvojoties Vidrižu centram, kur krāšņas gravas nolaižas lejpus ceļam. Lūk, kur arī koku ēnotais ceļš novijas uz Lēdurgas skolu. To droši vien daudzreiz mērojis, ja vien no mājām neveda kāda taka pāri laukiem, gar mežmalām.
    Emilis Jūlijs Melngailis dzimis 1874. gada 15. februārī Igates pamatskolā, kur viņa tēvs bija skolotājs. Komponista tēvs Jēkabs Melngailis pēc skolotāju kursu beigšanas Ērgļos dabūja Igatē skolotāja vietu un pārveda no Košķeles Burtnieku ezera krastā sievu Līzi Mežaku. Viņu ģimenē bija seši dēli - Elizabete, Emilis, Pēteris, Alma, Antonija un Aleksandrs. Ģimene dzīvoja mājas vienā galā, bet otrā bija klase. Komponista māte bija liela tautas dziesmu zinātāja un ievadīja mazā Emiļa pirmās mūzikas gaitas. Nodarbības klavieru un ērģeļu spēlē strauji veicināja jaunā mūziķa attīstību. Jau 12 gadu vecumā viņš debitēja kā diriģents un komponists Vecpiebalgas draudzes skolas kora koncertā, kura nelielajā programmā ietverta arī E. Melngaiļa kora dziesma. 1887. gadā E. Melngailis iestājās Rīgas pilsētas ģimnāzijā, kuru beidz 1893. gadā. 1894. gadā rodas pirmā līdz mūsdienām saglabājusies E. Melngaiļa kompozīcija - klavieru miniatūra "Šopēns". 1896. gadā E. Melngailis iestājās Drezdenes konservatorijā, kuras zemais teorētisko disciplīnu līmenis rada neapmierinātību jaunajā mūziķī. 1898. gadā E. Melngailis ierodas Pēterburgas konservatorijā, apsolvēdams to 1901. gadā.
    Emilis Melngailis - izcilākais latviešu mūzikas folklorists pēc Jurjānu Andreja. Viens no agrīnākajiem folkloras pierakstiem dalēts ar 1896. gadu, kad E. Melngailis no mātes ieguvis divas senās līgo melodijas. 1899. gada vasarā kādā Lietuvas sādžā E. Melngailis pieraksta 120 ebreju tautas dziesmas. Pēc gada viņš jau Pēterburgā ar lielu interesi izsmeļ visu savu draugu tautas dziesmu repertuārus. Sistemātiskas vācēja gaitas iesākas ar 1911. gadu, kad E. Melngailis pirmo reizi ceļo uz Rucavu. Karš pārtrauc iesākto darbu. 1919. gada beigās Emilis atgriežas no Taškentas, kur viņš strādājis gandrīz 14 gadus, un atjaunojas viņa sistemātiskie ceļojumi pa Kurzemes, Vidzemes, Latgales novadiem. Līdz 1934. gadam ir pierakstītas ap 3500 melodijas. 1940. - 1941. gadā, padomju valdības vadīts, E. Melngailis šo skaitli palielina līdz piektajam tūkstotim. 1953. gadā Latvijas Valsts izdevniecība noslēdz E. Melngaiļa "Latviešu mūzikas folkloras materiālu" kapitālizdevumu 3 sējumos, kuram folkloras laukā godam blakus var nostādīt Krišjāņa Barona "Dainas".
    E. Melngaiļa folklorista personība ir daudzpusīga. Ar lielu rūpību fiksēti ikvienas dziesmas daudzie varianti, ar valodnieka iemaņu tekstos atzīmētas ikviena novada izloksnes kaprīzes.
    E. Melngaiļa savāktās tautas dziesmas kora dziesmu veidā aizgājušas atpakaļ tautā, pateicoties komponista paša spēkiem publicētām deviņām "Biržu un noru" burtnīcām. Šīs tautas dziesmas ir kļuvušas par mūsu kora repertuāru neatņemamu sastāvdaļu. Starp tām skaistākās: "Tumša nakte, zaļa zāle", "Lokatiesi, meža gali", "Cekulaina zīle dzied", "Rikšiem bērīti es palaidu'' u.c. Pavisam jauktiem, vīru, sieviešu un bērnu koriem E. Melngailis apdarinājis ap 200 latviešu, kā arī 10 lietuvišu tautas melodijas. Pazīstamākās un spilgtākās īpatnējā melngailiskā stila tautas dziesmas latviešu kora literatūrā ir "Pūt vējiņi", "Cīruļa vedības", "Saules slavināšana" u.c.
    E. Melngailis sacerējis ap 50 kora dziesmu, kas melodijas ziņā ir tuvas tautas mūzikai. Populārākās no tām: "Dzērājpuisis", "Beidzamās rozes", "Pūt, Jānīti, vara tauri", "Spēlē jel, spēlmani" u.c. Daudzās kora dziesmās ("Senatne", "Sirds tik grūta" u.c.) E. Melngailis meistarīgi atklājis dzejas tēlu noskaņas. Tautas melodiju un komponista orģinālmateriāla organiskā sintēze raksturo vienu no populārākajām E. Melngaiļa darbiem - monumentālo "Jāņu vakaru". Ievērību pilna E.Melngaiļa orķestra darbi, to skaitā simfoniskie tēlojumi "Zilais kalns", "Velna rija', bet jo sevišķi skaņdarbi pūtēju orķestrim: "Galējā gaita", "Spēlēju, dancoju".
    E. Melngailis radījis arī pāri par divdesmit latviešu tautas dziesmu un vienu igauņu tautas dziesmu apdari solo balsij ar klavierēm. Liela vērtība ir viņa solodziesmām (30). Komponista darbu sarakstā ir arī viņa savdabīgie tautas dziesmu un orģināldarbu oranžējumi (pāri 200) vokāli instrumentālajam nonetam, klavieru miniatūras un stīgu kvartets.
    E. Melngailis veicis lielu sabiedrisko darbu gan kā koru diriģents, gan arī kā Baumaņu Kārļa, Jurjānu Andreja un citu komponistu kora dziesmu rediģētājs. Sabiedriskajā laukā nozīmīga ir E. Melngaiļa cīņa par mākslinieka profesionālajām tiesībām.
    Liels un daudzveidīgs ir Emiļa Melngaiļa paveiktais darbs. Neaptverama tā ietekme, kuru ar savu daiļradi komponists atstājis latviešu mūzikas kultūrā.